Apzinātība un meditācija: līdzekļi, kas palīdz tikt galā ar Hantingtona slimību

Dzīvot kopā ar Hantingtona slimība nozīmē dzīvot ar nenoteiktību. Es ne vienmēr zinu, kā kustēsies mans ķermenis, cik daudz enerģijas man būs vai cik skaidri darbosies mans prāts no vienas dienas uz nākamo. HD ietekmē mani fiziski, garīgi un emocionāli. Lai gan es nevaru kontrolēt katru simptomu vai paredzēt slimības progresēšanu, apzinātība ir iemācījusi man, ka es varu izvēlēties, kā reaģēt uz šo brīdi.

Apzināšanās ir prakse, kuras ietvaros pievēršam uzmanību tam, kas notiek tieši šobrīd, to nekavējoties nenosodot. Man tas var nozīmēt savas elpošanas pamanīšanu, spriedzes novērošanu ķermenī, emociju atzīšanu vai vienkārši apzināšanos, ka jūtos pārslodzēta.

Pirms sāku regulāri praktizēt apzināto uzmanību, es bieži cīnījos pret savām izjūtām. Es gribēju, lai nepatīkamās domas, emocijas un simptomi pazustu. Es uzskatīju, ka būt stiprai nozīmē pārvarēt visu. Laika gaitā es iemācījos, ka pretestība pret savām izjūtām bieži vien radīja vēl lielāku spriedzi.

Apzināšanās nepalīdz izārstēt Hantingtona slimību. Tā neaptur katru nebrīvprātīgo kustību, neizdzēš nogurumu un neatbrīvo no bailēm par nākotni. Taču tā man sniedz telpu. Tā rada pauzi starp to, kas notiek, un to, kā es uz to reaģēju.

Meditācija ir kļuvusi par vienu no veidiem, kā es radu šo telpu. Es cenšos meditēt katru dienu, pat ja man ir tikai daži minūtes. Es varu klusi sēdēt, klausīties vadītu meditāciju, koncentrēties uz elpu vai atkārtot nomierinošu frāzi. Nav tāda kā ideāla meditācijas veida. Manam ķermenim nav jāpaliek pilnīgi nekustīgam, un manai prātai nav jāiztukšojas.

Šī izpratne ir bijusi svarīga, jo dzīve ar horeju var likt tradicionālajiem meditācijas tēliem šķist nereāliem. Meditējot es varu kustēties. Manas domas var klīst. Man var būt nepieciešams mainīt pozīciju vai meditēt guļus. Tas nenozīmē, ka es to daru nepareizi. Meditācija nav par nekustīguma uzturēšanu. Tās būtība ir maigi atgriezt uzmanību ikreiz, kad pamanu, ka tā ir novirzījusies.

Viena no praktiskajām metodēm, ko es izmantoju, ir 4-7-8 elpošanas vingrinājums. Es ieelpoju, skaitot līdz četriem, aizturu elpu, skaitot līdz septiņiem, un lēnām izelpoju, skaitot līdz astoņiem. Elpošanas palēnināšana palīdz nomierināt manu nervu sistēmu, kad jūtos satraukta vai pārāk uzbudināta. Cilvēkiem ar veselības problēmām vai elpošanas traucējumiem vajadzētu konsultēties ar kvalificētu speciālistu un pielāgot elpošanas vingrinājumus tā, lai tie šķistu droši.

Vēl viena noderīga prakse ir „sakņošanās”. Es varu nosaukt piecas lietas, ko redzu, četras lietas, ko jūtu, trīs lietas, ko dzirdu, divas lietas, ko ožu, un vienu lietu, ko garšo. Šis vingrinājums atgriež manu uzmanību uz apkārtējo vidi, kad manas domas pārņem bailes, stress vai nedrošība.

Es praktizēju apzināto uzmanību arī kustībā. Maiga joga, stiepšanās un pastaigas dabā man palīdz atjaunot saikni ar savu ķermeni ar līdzjūtību. Cīnoties ar Hantingtona slimību, ir viegli skatīties uz savu ķermeni tikai caur to, ko tas vairs nespēj darīt. Apzināta kustība man atgādina pievērst uzmanību tam, ko mans ķermenis joprojām spēj darīt.

Dažās dienās apzināta kustība var nozīmēt stāvēšanu un izstaipīšanos. Citās dienās tā var nozīmēt piecelšanos no krēsla vai vienkārši elpas novērošanu atpūtas brīdī. Esmu iemācījusies pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir, nevis piespiest to atbilst kādām gaidām.

Dienasgrāmatas rakstīšana ir vēl viena svarīga daļa no manas garīgās veselības kopšanas prakses. Rakstīšana ļauj man apstrādāt jūtas, kuras var būt grūti izteikt skaļi. Es rakstu par bailēm, skumjām, pateicību, dusmām, cerību un mācībām, kuras turpinu gūt. Es arī praktizēju pateicību. Pateicība neprasa, lai es izliktos, ka dzīvot ar Hantingtona slimību ir viegli. Tā palīdz man atzīt, ka grūtības un labais var pastāvēt vienlaikus.

Pašžēlsirdība ir manas apzinātības prakses pamatā. Kad man ir grūti koncentrēties, zaudēju līdzsvaru, jūtos nogurusi vai man vajadzīga palīdzība, es cenšos ar sevi runāt tā, kā es runātu ar kādu, ko mīlu. Tā vietā, lai jautātu: “Kas ar mani notiek?”, es jautāju: “Kas man šobrīd ir vajadzīgs?”

Dažreiz atbilde ir atpūta. Dažreiz tā ir kustība, ēdiens, klusums, lūgšana, terapija, zāles vai saskarsme ar citu cilvēku. Apzināšanās palīdz man pamanīt šīs vajadzības, pirms esmu nonākusi līdz pilnīgam izsīkumam.

Garīgās veselības veicināšanas prakses būtu jāuzskata par profesionālās aprūpes papildinājumu, nevis aizstājēju. Meditācija man ir palīdzējusi, taču esmu guvusi labumu arī no terapijas, medicīniskās aprūpes, medikamentiem un kvalificētu speciālistu padomiem. Ikvienam, kurš cieš no ilgstošas depresijas, trauksmes, būtiskām uzvedības izmaiņām vai domām par paškaitēšanu, būtu jāvēršas pēc palīdzības pie sertificēta veselības aprūpes speciālista.

Apzinātība man nav devusi kontroli pār Hantingtona slimību. Tā man ir devusi līdzjūtīgākas attiecības ar sevi. Tā man atgādina, ka es esmu kas vairāk nekā tikai mana diagnoze, simptomi un bailes.

Es ne vienmēr varu izvēlēties, ko manā dienā atnes HD. Es varu apstāties, elpot, ieklausīties savā ķermenī un atgriezties šajā brīdī. Dažreiz tieši šajā vienīgajā brīdī es atrodu mieru.